ĀRSTĒŠANA

Alerģiskā rinīta ārstēšana vienmēr ir individuāli pielāgota katram pacientam, tādēļ, obligāti ir konsultējas ar ārstu.

Izšķir šādus vispārīgus elpceļu alerģijas ārstēšanas un profilakses principus: pacientu apmācība, saskarsmes ar alergēnu ierobežošana,  zāles (medikamenti), alergēnu specifiskā imūnterapija (Bousquet et al., 2001).

Mūsdienās alerģiskā rinīta ārstēšana var būt gan īslaicīga gan ilgstoša, kas pilnībā novērš vai atvieglo alerģijas simptomus. Šāda ārstēšana vienmēr tiek ieteikta līdztekus pacienta vides apstākļu regulēšanai; t.i., saskarsmes  ierobežošana ar alerģiju izraisošo alergēnu. Farmakoloģiskās ārstēšanas iespējas ir atkarīgas no alerģiskā rinīta simptomiem un ietver (citu starpā) antihistamīna līdzekļus, glikokortikoīdus un anti-leikotrienus.

Histamīns tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem imūnreakcijas mediatoriem, un tādēļ medikamentozā ārstēšana galvenokārt ir orientēta uz histamīna efekta pārvarēšanu. Antihistamīnu līdzekļi, būdami bezrecepšu zāles,  ir visizplatītākās zāles alerģiskā rinīta ārstēšanai. Ārstēšana ar antihistamīna līdzekļiem parasti sākas ar perorālajiem medikamentiem. Bieži vien šādu ārstēšanu sāk pacients pats, jo daudzas no šīm zālēm ir pieejamas bez receptēm (Lee, Pickard, 2007).

Antihistamīna līdzekļus var kombinēt ar perorālajiem dekongestantiem (preparāti gļotādas tūskas mazināšanai augšējos elpceļos, pretiesnu līdzekļi): tad ievērojami tiek atvieglota elpošana caur degunu (Corren et al., 1998; Nathan et al., 2006). Prakse liecina, ka ārstēšana ar antihistamīna līdzekļiem ne vienmēr ir efektīva,  tad  ārsts Jums piemeklēs citas zāles (kortikosteroīdus utt.) vai  nozīmēs ārstēšanu.

Glikokortikoīdi ir visefektīvākā farmakoloģiskā terapija sezonas alerģiska rinīta ārstēšanai, bet to kopējā efektivitāte ir vidēja (Bende et al., 2002; Benninger et al., 2010). Lai gan klīniskais efekts veidojas 24 stundu laikā, ilgstoša rinīta gadījumā, maksimālā iedarbība var nebūt sasniegta pat dažu nedēļu laikā (Bende et al., 2002). Līdz šim nav pietiekami daudz datu par dažādu deguna glikokortikoīdu efektivitāti salīdzinājumā ar antihistamīna līdzekļiem pastāvīgā alerģiskā rinīta ārstēšanā (Benninger et al., 2010).  Uzsver, ka deguna glikokortikoīdi samazina acu alerģijas simptomus tikpat efektīvi kā perorālie antihistamīni.

 Leikotriēnu receptoru antagonistu (bloķē  leikotriēnus, kas plaušās izraisa elpceļu sašaurināšanās un tūsku) ietekme uz alerģiskā rinīta simptomiem ir līdzīga vai nedaudz mazāka nekā perorālajiem antihistamīna līdzekļiem. Bez tam, daži  pētījumi liecina, ka leikotriēna receptoru antagonisti, ar antihistamīna līdzekļiem, nodrošina lielāku iedarbību. No otras puses, neviens nozīmīgs ieguvums, apvienojot, piemēram,  leikotriēna receptoru antagonistus ar deguna glikokortikoīdiem, nav konstatēts (Rodrigo, Yañez, 2006; Carr et al., 2012).

Alergēnu imunoterapijas mērķis ir atjaunot normālu ķermeņa reakciju pret alergēnu. Alerģijas specifisko imunoterapiju vienkāršotā veidā var izskaidrot ar vakcinācijas principu. Pacienti, kam paredzēta alergēnu specifiskā imunoterapija, saņem pakāpeniski palielinātu identificētā kairinātāja – alergēna devu. Šādā veidā organisms pierod pie noteiktā alergēna, un imūnsistēma pārtrauc ražot specifiskas antivielas. Pēc šīs ārstēšanas organisms sāk paciest alergēnu, samazinās alerģiskas slimības simptomi un tiek mazināts astmas attīstības risks (Zuberbier et al., 2010).

Atsauces:

Bende, M., Carrillo, T., Vona, I., da Castel-Branco, M. G., Arheden, L. (2002). A randomized comparison of the effects of budesonide and mometasone furoate aqueous nasal sprays on nasal peak flow rate and symptoms in perennial allergic rhinitis. Annals of Allergy, Asthma & Immunology 88, 617–623.

Benninger, M., Farrar, J. R., Blaiss, M., et al. (2010). Evaluating approved medications to treat allergic rhinitis in the United States: an evidence-based review of efficacy for nasal symptoms by class. Annals of Allergy, Asthma & Immunology, 104, 13–29.

Bousquet, J., Van Cauwenberge, P., Khaltaev, N., Aria Workshop Group, World Health Oraganization (2001). Allergic Rhinitis and its Impact on Asthma. Journal of Allergy and Clinical Immunology, 108 (Suppl 5), 147–334.

Carr, W., Bernstein, J., Lieberman, P., et al. (2012). A novel intranasal therapy of azelastine with fluticasone for the treatment of allergic rhinitis. Journal of Allergy and Clinical Immunology, 129, 1282–1289.

Corren, J., Harris, A. G., Aaronson, D., et al. (1998). Efficacy and safety of loratadine plus pseudoephedrine in patients with seasonal allergic rhinitis and mild asthma. Journal of Allergy and Clinical Immunology, 100, 781–788.

Lee, T. A., Pickard, A. S. (2007). Meta-analysis of azelastine nasal spray for the treatment of allergic rhinitis. Pharmacotherapy, 27, 852–859.

Nathan, R. A., Finn, A. F . Jr., LaForce, C., et al. (2006). Comparison of cetirizine-pseudoephedrine and placebo in patients with seasonal allergic rhinitis and concomitant mild-to-moderate asthma: randomized, double-blind study. Ann Allergy Asthma Immunol, 97, 389–396.

Rodrigo, G. J., Yañez, A. (2006). The role of antileukotriene therapy in seasonal allergic rhinitis: a systematic review of randomized trials. Annals of Allergy, Asthma & Immunology, 96, 779–786.

Zuberbier, T., Bachert, C., Bousquet, J., Passalacqua, G., Walter Canonica, G., Merk H., Worm, M., Wahn, U., Bousquet, J. (2010). GA²LEN/EAACI pocket guide for allergenspecific immunotherapy for allergic rhinitis and asthma. Allergy, 65 (12), 1525–1530.